Пресса

14 ноября 2011

Jurijs Čursins: «Viduslaikos aktierus glabāja aiz kapsētas sētas»

Arno Jundze | NRA

Latvijas skatītāji krievu aktieri Juriju Čursinu vislabāk pazīst kā galveno varoni no filmas Tēlojot upuri (2006). Viņa infantilais mūsdienu Hamlets Vaļa, kurš iztiku pelna ar to, ka strādā par upura imitatoru milicijas grupā, kas rekonstruē nozieguma norisi, ir viens no atmiņā paliekošākajiem Krievijas kino jaunākā laika tēliem. Tāpat cītīgāks televīzijas cienītājs atpazīs Jurijā Čursinā vairāku iecienītu seriālu galvenos varoņus, viņš filmējies gan Ķīmiķī, gan Hieromantā, gan vēl ražošanā esošajā Brigādē 2. Mantinieks. (Kopumā kopš 1999. gada aktiera filmogrāfijā ir 24 filmu un seriālu nosaukumi.) Diemžēl latviešu skatītājiem Jurijs Čursins mazāk zināms kā viens no krievu jaunās paaudzes talantīgākajiem teātra aktieriem. Šomēnes festivāla Zelta maska Latvijā ietvaros Liepājas un Rīgas skatītājiem bija iespēja vērot Juriju Čursinu režisora Konstantīna Bogomolova veidotajā Oļega Tabakova teātra izrādē Vecākais dēls, pierādot, ka cildinošie epiteti par šo iestudējumu un spīdošo aktieru ansambļa spēli nav pārspīlēti. Ar Juriju Čursinu tikāmies 2. novembra pēcpusdienā, dažas stundas pirms tam, kad vakarā bija paredzēta otrā Vecākā dēla viesizrāde Rīgas Krievu teātrī.

– Vai ir tā, ka viesizrādes ir nedaudz riskants pasākums jebkuram teātrim – sveša publika, neierasta skatuve?

– Jā! Vecāko dēlu Maskavā spēlējam daudz mazākā zālē. Te ir gandrīz divreiz lielāka skatuve – platāka, dziļāka – mēģinājām tai pielāgoties. Tas vienmēr ir interesanti, iznāk tāds kā pieredzes treniņš. Režisors Bogomolovs mēģinājumā skatījās no dažādiem rakursiem, veica korekcijas – kā spēlēt, kā kustēties pa skatuvi, mizanscēnas. Katru reizi iznāk darīt kaut ko no jauna.

– Kāda vakar bija Rīgas publika? Vai nebija jaušams tāds kā saspringums?

– Nē, saspringuma nebija. Varēja just, ka otrajā daļā publika sāka rūpīgāk ieskatīties, sekot līdzi tam, kas notiek uz skatuves. Es vaicāju vairākiem cilvēkiem, kāds ir viņu viedoklis. Atbildes bija dažādas. Daži teica, ka daļa publikas sākumā esot skatījušies, meklējot salīdzinājumus ar filmu. Kādā brīdī secinājuši, ka šīs lietas nav salīdzināmas, un tad sākuši raudzīties uz izrādi no jauna skatu punkta. Kāds to pieņēmis, kāds raudzījies it kā no malas. Dažādas reakcijas, bet, manuprāt, vakar zālei tomēr pārvēlās emociju vilnis. No sākuma visi uzjautrinājās, bet tad sāka ļoti uzmanīgi sekot līdzi – kas galu galā notiks? Protams, vienmēr labs rādītājs ir pauze pēc pirmās daļas beigām – gaismas satumsuma brīdis, mirklis pirms pirmās daļas beigu aplausiem. Tas parāda, vai skatītājs ir uztvēris notiekošo, nolasījis informāciju.

– Vakardienas izrādes īpatnība nenoliedzami bija tā, ka zālē sēdošie latvieši sākumā ar vienu aci centās sekot teksta tulkojumam, kas bija izlasāms pie griestiem, bet ar otru – uz skatuves notiekošajam. Arī tiem, kas valodu zina, ir vajadzīgs kāds brīdis, lai pārslēgtos.

– Jā, tas arī nenoliedzami bija jūtams! Vecākajam dēlam šī ir pirmā ārzemju viesizrāde, tādas pieredzes mums nav. Kaut gan es zinu vairākus meistarus, kas apzināti strādā, respektējot tekstu mašīnu, to, kā skatītājs uztver uz skatuves notiekošo.

– Mani pārsteidza tas, ka šis ir padomju laiku stāsts, tomēr tajā nav padomju piegaršas. To varēja skatīties tā, it kā tas būtu vakar sacerēts.

– Atšķirībā no laikmetīgās dramaturģijas, ko pēdējā laikā iznāk daudz pārlasīt, te nav nekādu laiku zīmju. Laika zīmes tajā nozīmē, ka neviens tur pamatā neiebūvē notikumus, kuri risinās «tagad». Te nav nekādas politikas, sociālo jautājumu. Darbs veidots pēc vecās shēmas – tā ir pazudušā dēla atgriešanās, ir tēvs un dēls. Šajā materiālā var rakt, cik vien dziļi vēlies – līdz pat Dievam tam kungam un cilvēkam. Iespējamas jebkuras asociācijas. Vienīgā lieta, kas tur ir – tie ir raksturi, bet arī tie ir nepārejoši. Ir cilvēks, kas tic labajam, un Silva, kurš vienmēr prasa – bet kāds tev no tā labums, ko tu no tā iegūsi. Te veidojas antagonisms. Aleksandrs Vampilovs bija ļoti talantīgs. Žēl, ka tik jauns nomira!

– Vakar izrādē izskanēja frāze, kuru piedēvē Gebelsam un kas ar Velbeka un Beigbedera romāniem tika aktualizēta arī mūsu reklāmām pilnajā pasaulē – jo lielāki meli, jo ātrāk tie kļūst par patiesību. Vai tā ir oriģinālā vai pielikta šajā iestudējumā?

– Jā, tas tiešām tā ir, tas nav nekāds new, turklāt šis ir vecs Irkutskas stāsts. Gan pirms tūkstoš gadiem, gan tagad dzīvo cilvēki, kas domā. Viņi saprot un redz, kas notiek visapkārt, jūt, kur patiesība, bet kur meli un ilūzija. Aktierim tā ir liela laime strādāt ar šādu tekstu.

– Spriežot pēc teātra mājaslapas, jūs esat aizņemts ar ļoti dažādiem tekstiem un lomām, redzēju tur Spilvencilvēku, Primadonnas.

– Patiesībā tieši šogad esmu atteicies no diezgan daudzām lietām un nemaz tik aizņemts neesmu.

– Nu gan! Cik aizņemts tad jūs bijāt, ja to, ko redzēju, dēvējat par «nemaz tik aizņemts neesmu»?

– (Smejas.) Jā, nu nosaukumu varbūt arī ir daudz, bet patiesībā tās reāli ir trīs četras lietas. Esmu nedaudz piebremzējis savu darbošanos teātrī.

– Kāpēc?

– To varētu saukt par iekšējo pārmaiņu procesu, par citas kvalitātes meklējumiem. Negribas vairs darīt to, kas atkārtojas un notiek automātiski. Tajā nozīmē, ka pastāv tādi darbi, kuros nav jāziedojas mākslai, nav jārada, bet viss notiek... pēc līguma paragrāfiem. Tās ir lietas, kurām ar teātri vispār nav nekā kopīga...

– Ražošana?

– Jā, tā ir ražošana, un esmu nolēmis atvaļināties no dienesta. Tā ir dabiska jaunu, kaut ko sasniegušu cilvēku vēlme, beigt šo atstrādāšanu un meklēt savu dzīves stilu.

– Esat kaut kad publiski teicis, ka būtu labi, ja cilvēkam nevajadzētu just kaunu, atzīstoties, ka viņš ir aktieris. Kā jūs to komentētu tagad?

– Jā!... Es atceros... Ir tāda lieta.

Te ir vairāki aspekti. Teātra iekšējā dzīve, aktiera izglītība, attiecības ar apkārtējo pasauli un apkārtējās pasaules izpratne. Ir sajūta, ka aktieri ir tāds kā teātra iekšējās dzīves produkts. Ja aktieri kādreiz nokļūst pieklājīgā sabiedrībā, reizēm ir kauns par viņiem. Aktieri vai nu nesaprot, kas notiek reālajā pasaulē, vai, otrs variants, mēģina reālajā dzīvē darīt vairāk, nekā no viņiem tiek konkrēti prasīts. Ar šādiem cilvēkiem grūti saprasties. Ja blakus nav vēl kādi trīs kolēģi no citiem teātriem vai filmu aktieri, reizēm ir pat neiespējami atrast kopīgu valodu, izņemot ierasto kontekstu: kāds pamet joku, pārējie to saprot un uztver – tad visi imitē šo eiforiju, ko ne vienmēr vajadzētu darīt.

Tas pats ir ar izglītību. Ir profesionālās prasmes, bet personības attīstība paliek otrajā plānā. Tiek gatavots materiāls, kas spēj atcerēties tekstus, pildīt režisora norādījumus, iegaumēt un katru dienu septiņos vakarā to nekļūdīgi īstenot uz skatuves. Šis surogāts iegūst milzīgus apmērus, jo dzīvojam tādā visnotaļ dīvainā laikā. Kas ir tie, kuri raugās uz mums no žurnālu vākiem? Ne jau zvejnieki! Tie ir vai nu aktieri, vai politiķi. Vai arī zvaigznes, kuras kļuvušas par politiķiem. Viņiem piedēvē dažādus gudrus izteicienus, viņus uzskata par piemēru citiem. Tā taču agrāk nekad nav bijis! Viduslaikos aktierus glabāja aiz kapsētas sētas.

Man liekas, lai būtu aktieris tajā nozīmē, uz kuru ir tiešām vērts tiekties, ir jābūt cilvēkam līdz pašām beigām. Kā es to saprotu? Manuprāt, tā ir spēja saprast cilvēka dabu un būtību tik dziļi, ka brīdī, kad saka – spēlēsi policistu – aktieris var, nezinot, kā policists strādā, pilnībā pārkausēt sevi šajā tēlā. Tas iespējams vienīgi tad, ja pilnībā pazīsti dzīvi, ja apzinies dzīves likumības, ja jūti attiecīgo pārsitienu lielajā dzīves kārtībā. Tā ir izkopta spēja sajust. Aktieris ir kā baltā krāsa – absolūtais spektrs, viņā ir jābūt visam. Tikai šajā gadījumā aktieris var uz baltā fona atklāt vēl kādu krāsu, paņemot no dzīves to vai citu kvalitāti. Kamēr tas tā nav, aktiera izglītošana būs kā tāda, atvainojos par izteicienu, pusautomātu štancēšana, inertu būtņu saiets. Absolūta inerce! Radošā dzirksts tiek nospiesta. Nevar būt tā, ka uzkrīt uz galvas puķu pods, un esi beigts. Ir jābūt iespējai turpināt dzīvot un kaut ko radīt.

Teātru dzīve diemžēl ne vienmēr dod šo iespēju. Tā atgādina inkubatoru, vārīšanos savā sulā. Maz ir režisoru, kas aktieriem skaidrotu, kāda ir reālā dzīve. Biežāk režisori ir tāds pats produkts tikai no paralēlās plūsmas. Tieši tāds pats inkubatora ražojums, kam ir dažas instrukcijas par to, kāda esot dzīve, bet kas nezina tās reālo dabu un smalkumus. Es, protams, nerunāju par ģēnijiem – nenoliedzami, talanti ir. Tomēr kopējā straume ir inerta, tāpēc gribētos, lai tas mainītos un aktieri kalpotu kaut kam citam, augstākam.

– Lasot Krievijas interneta izdevumus, esmu ievērojis, ka vecākās paaudzes aktieri – teātra un kino grandi – nereti slikti izsakās par jaunās Krievijas aktieru paaudzes izglītības līmeni. Vai tā ir vecu, aizvainotu lauvu dabiskā rūkšana vai tomēr šajos izteikumos ir arī daļa patiesības?

– Vecajiem lauvām būtu jāiemāca jaunos iet medībās. Savukārt, tiem, kas ir jaunāki un brašāki, jālaiž pasaulē bērni un jāmāca viņi. Krievijā diemžēl bija brīdis, kas šis process nedaudz apstājās.

Tie, kurus varētu tēlaini dēvēt par vecajiem lauvām, diemžēl apmācīja maz sekotāju. Tā taču ir savu zināšanu nodošana tālāk! Kā var iemācīt kļūt par aktieri? Reizēm ir gandrīz neiespējami atrast to atslēdziņu, kas palīdzētu atvērties. Bieži mācību iestādēs par pasniedzējiem paliek tie, kuri nav atraduši savu vietu teātrī, ražošanā. Viņi nezina, kas ir teātris, un piedāvā absolūtu teoriju. Viņi nespēj dot profesijas apziņu, kas ir jāsajūt ar ķermeni, ar kaula smadzenēm. Vecie meistari, kas to tiešām prata, ar to nodarbojas aizvien mazāk. Kāds aiziet mūžībā... Tas ir smags darbs, jo praktiski prasa atteikšanos no savas dzīves, lai ziedotos apmēram trīsdesmit jauniem cilvēkiem, no kuriem pēc pieciem gadiem divi varbūt par kaut ko kļūs.

Arī dzīve ir ļoti mainījusies. Skatītāju uztveres ātrums atšķiras no veco meistaru ātruma. Jaunie aktieri atnāk uz teātri, redz, ka tas, ko viņiem mācīja, nestrādā, un mēģina atrast ko labāku. Krievu aktierskola mazliet buksē. Manuprāt, tā ir kā tāds mazs strautiņš lielas straumes vidū, jo nespēj dot to, ko grib skatītājs. Mums trūkst profesionālas skolas mūziklu aktieriem, kuri spētu ne vien dziedāt un dejot, bet arī būt skatuves meistari. Krievijā no skatuves ir aizgājusi vodeviļa un beigusies operete, ja arī kas no tā saglabāsies, tad varbūt vien jaunkundzes, kas augstu cilā kājas. Lielie šovi, kur nepieciešams gan vokāls, gan kustības, gan aktiermeistarība, gan personības izpausme – tur ir vajadzīgas superprīmas, lai publika uz to skatītos. Šādas skolas mums diemžēl nav. Lai Dievs dod, ka tāda izveidotos. Kirila Serebreņņikova kurss tagad apgūst šādu spēcīgu programmu, bet tas ir ļoti sarežģīti – parasti vai nu iegūsti muzikāli un zaudē aktieriski, vai arī otrādi.

– Tas ir arī Latvijai raksturīgs stāsts.

– Diemžēl mums nav tā, kas piemīt Amerikas skolai. Runa jau nav pat par to, cik labi kāds dzied. Tā ir sistēma, kurā viss tiek pakļauts tam, lai šovs varētu notikt! Tā prasa daudz lielāku pedagogu un studentu atdevi. Bet tur arī ir šī nacionālā īpatnība – ja es maksāju naudu, tad gribu maksimālu rezultātu. Mums lietas notiek pēc principa – gan jau tāpat būs labi.

– Jūs kļuvāt populārs ar seriāliem Hieromants un Trīs pret visiem. Kā pats raugāties uz seriāliem?

– Domāju, ka man ar seriāliem ļoti paveicās. Tagad visi pārmetušies uz seriāliem, jo sapratuši, ka nav jēgas ieslēgt stāstu divās stundās, ka var to pagarināt – vienalga visi skatīsies, televīzijā, internetā, sekos līdzi sezonām. Patiesībā es no šīs ražošanas maz ko saprotu. Man tomēr šķiet, ka seriāli pasaules mērogā ir guvuši virsroku pār pilnmetrāžas filmām, izņemot Indiju, protams, kur kino joprojām ir populārāks, un, starp citu, ir ļoti profesionāls, tradīciju sargājošs.

– Ir divi viedokļi. Viens apgalvo, ka seriāls, tas ir labi: aktieris gūst popularitāti, viņam ir darbs profesijā un laba alga, kas teātrī vienkārši nespīd. Otri teic: tas ir slikti, seriāls iznīcina aktieru profesiju, tā ir halturēšana.

– Otras nometnes viedoklis ir vienkārši izskaidrojums. Bieži seriālu kvalitāte ir zema. Dievs dod, ka izdodas pēc franšīzes līguma nopirkt labu stāstu, kuru ir salikuši ģeniāli konstruktori. Viņi zina, kā visu salikt kopā tā, lai tas strādātu jebkurā valodā, un visi skatīsies, jo ķieģelis kritīs tieši tad, kad to neviens negaidīs, un skatītājs ar nepacietību gaidīs, kā tas viss beigsies. Tā ir tehnika. Mūsu seriālu ražošanā reizēm ir tā – tie, kas varētu, netiek pie vārda, bet tie, kas ražo, ne vienmēr spēj. Esmu dzirdējis stāstus par to, ka cilvēki, kas, radījuši lieliskus tekstus, kuriem katrs vārds ir īstajā vietā, kas prot uzrakstīt tiešām smieklīgi, pārdod savu scenāriju, bet tad redaktori to pilnībā pārraksta briesmīgā, neizrunājamā lohu valodā, baidoties, ka oriģinālu kāds varētu nesaprast. Viņi nevis piespiež skatītāju domāt, bet gan padara viņu aizvien trulāku.

– Kā ar filmu Tēlojot upuri? Vai frāze par krievu kino, kas esot pilnīgā d..., nevajā un sapņos nerādās?

– Nē! (Smejas.) Tas beidzās ļoti vienkārši. Biju iedomājies, ka būs grūtāk. Slavenā frāze reizēm gan ienāk prātā kādā filmēšanās laukumā, bet uz īsu brīdi, un tad ir kauns par to. Par filmas tekstiem... Smalka lieta! Tas ir tādas trāpīgas asvārdības paraugs. Ļoti labi autori (scenārija autori – brāļi Vladimirs un Oļegs Presņakovi – A.J.), gudri uzbūvēti teksti, katrs vārds īstajā vietā – tāpēc jau skatītāji to sadalīja pa citātiem. Lai tādu radītu, ir jāpārzina valoda. Toreiz jau filma bija vistīrākais eksperiments. Neviens jau nezināja – vai būs labi vai slikti. Iestudēt lugu – vistīrākā avantūra. Bet reizēm jau tā notiek, ka tieši eksperiments dod vislabāko rezultātu, nevis tas, ka visu esi izskaitļojis un izplānojis.

оригинальный адрес статьи